Kad paņemām Betiju mums bija suns. Tā Betija izauga kopā ar suni. Bet nu jau 2 gadi kā suns jau ir citos medību laukos. Sākumā Betija skuma, gulēja suņa vietiņā, staigāja pa dzīvokli it kā meklēdama to, bet ar laiku nomierinājās. Vispār viņa ir diezgan neatkarīga un nemīl svešiniekus. Nemīl mazus bērnus un rūc uz svešiem suņiem un kaķiem (kad ierauga pa logu). Ir uzbrukusi arī bērniem un sunim, kad tie pie mums bija ciemos. Pēc tiem gadījumiem mēs viņu turējām vannas istabā līdz ciemiņi aizbrauc. Tagad, pēdējā laikā, viņa ir palikusi mierīgāka, vairs neuzbrūk, tikai reizēm uzšņāc. Gribam paņemt kucēnu, klēpju sunīti. Kā jūs domājat, vai viņa spēs pie suņuka pierast un sadraudzēties ar to? Uzrakstiet, kā jūsu mīluļi sadzīvo. Varbūt kādam ir bijusi līdzīga situācija.

Ja kaķi Tu adzināsi un norādīsi, ka kucēns pieder pie ģimenes tad ar laiku vajadzētu abiem iedraudzēties, galvenais skatīties līdzi lai viens otru nesavaino.
Man arī ir bijis līdzīgi, bet tikai mainītās lomās vienu vasaru pie manis pieklīda trīs kaķi un mana vilcene kā jau mājas lutekle nu nekādi necieta ka pa sētu staigā kaut kādi sveši kaķi tie tika vajāti, aprieti, rauti aiz astēm, tādēļ viņai dabūjām likt uzpurni liekot noprast ka tie tagad ir mūsējie un arī kaķi dabūja sodu ar mazu žagariņu par šņākšanu un skrāpēšanu sunim pēc nedēļas banda brīvi pārvietojās par sētu iedalot robēžas kuras nepārkāpj ne viena, ne otra puse.
Lai tev veicas mazā sunīša iegādei..

Paldies, Sandra, par padomu, ņemšu vērā!

LAI VEICAS

Mums bija tāds stāsts:
Sākumā mājās bija Enzo, pagāja pieci gadi (apmēram), un iegādājāmies mēs sunīti, pavisam mazu 2 mēneši vecu amerikāņu buldodziņu, Enzo taču sita suņuku, iedzina stūrī un šņāca un spļaudījās, bet Puika tikai smilkstēja un raudāja, tad es parasti gāju viņu glābt.....bet nu suņuks jau uz mirkli tik bija sabijies, jo kā juta akal brīvību un teritoriju, tā akal dzenas kaķim pakaļ....līdz akal nonāk kādā no istabas stūriem. Tāda bija tā dzīve dzīvoklī, bet kad pārvācāmies uz māju dzīvot viņi jau bija pieraduši viens pie otra, pat mūsu gultā ielīduši gulēja (laigan ne pavisam blakus) bet tas jau izskatījās daraudzīgi, vēlāk Enzo saslima, parcik nebiju viņu vakcinējusi un iepriekšējos piecus gadus viņš dzīvoja tikai pa dzīvokli, bet, kad pārgajām uz māju, tad arī ārā laidām - un Enzo saslima, par vēlu es to pamanīju...cīnijāmies ar slimību ilgi - mēnesi, bet bija jau bezcerīgi....Enzo aizgāja. Puika bija bēdīgs kādu laiku, meklēja ārā, kur tad Enzo, bet nekā...līdz pierada.
Pēc pusgada (šogad vasarā) paņēmām divas kaķenītes, sadzīvo visi kopā ļoti jautri, mājās Puika ir paklausīgs un netrenkā Meietnes tik ļoti, bet kolīdz laukā tiek, tā mincenes ir kokos Bet Meitenes nemaz nav dusmīgas, protams uzšņāc uz suni, paspļaudas, bet skrāpēt, neskrāpē un ar ķepu nesit, es pat pamanu to, ka puia arī ir piekāpīgāks, jo laikam taču saprot ka tās taču ir dāmītes, nevis runčuki

Paldies par stāstu. Nu jau veselu mēnesi mūsu mājās ir suņuks - jorkšīras terjermeitene Tīna. Ļoti jauka un mīļa . Kaķītei Betijai pirmās divas nedēļas bija pamatīgs stresiņš ! Pat uz tualeti dienas 4 bija piemirsusi iet! Sākām abas pieradināt pakāpeniski, turot vienu vai otru klēpī un pietuvinot ar deguntiņiem vienu pie otras, lai saostās. Kaķene izturās agresīvi, kad nav klēpī. Bija arī pāris reizes, kad lika mazajai sunītei trūkties, labi, ka paspējām paķert klēpī . Pārsvarā laižam abas pastaigāt pa dzīvokli katru atsevišķi - ja viena ir istabā, tad otra pastaigā pa dzīvokli, apošņā kaktus un pārējo teritoriju, tad otrādi. Varbūt Betijai nepieciešams ilgāks laiks, lai Tīnu pieņemtu (daudzmaz ciešami) ?